Kas ir jāzina, ja jūsu bērns dejo.

Skaista stāja, lokanība, koordinācija, līdzsvars, pieradums ar cieņu izturēties pret pretējo dzimumu. Dejošanā ir tik daudz plusu, ka arvien vairāk un vairāk vecāku izvēlas vest bērnus uz deju zāli. Šajā izvēlē vārēs izvairīties no daudziem vilšanās brīžiem, ja jau laicīgi būs iespēja zināt mīnusus. Tipiskās bērnu dejošanas problēmas komentē psihologi.

Daudzus jautājumus vecāki risina balstoties uz citu pieredzi. Vienmēr ir iespēja griezties pēc palīdzības pie citiem, kuri jau bija saskārušies tieši ar tādu pašu problēmu. Tāpēc diez vai vajag “atklāt jaunu Ameriku” bērnu dejošanā.

Tomēr, vienmēr ir lietderīgi ieklausīties speciālistu padomos, salīdzināt viņu ieteikumus ar savu pieredzi un atcerēties, ka darbā ar sportiskajiem rezultātiem, vienmēr ir jāatceras par mazo dejotāju psiholoģisko komfortu.

Jo ātrāk, jo labāk?

Pieaugušie parasti domā, jo ātrāk bērnu atdos dejot balles dejas, jo ātrāk viņš sāks priecēt ar rezultātiem. Vai tas tā ir?
Dažas mammas atdot bērnus dejot jau tad, kad viņiem knapi ir palikuši trīs četri gadi un pat nenojauš to, ka tā var viņiem ļoti nodarīt pāri. Ja nu vienīgi treniņš tiek uzskatīts kā spēlē, tad jā, tas var nākt mazulim par labu.

Viņš attīstīsies fiziski un psiholoģiski sāks saņemt apmierinājumu. Tādā gadījumā ir jāsaprot, ka treniņi nevar bērnam būt pārlieku liela slodze. Lai viņš dejo un priecājas, tā, kā var. Nedrīkst likt tam trenēties un rāt viņu, ja viņš to negrib darīt, vai arī ja viņam kaut kas nesanāk. Un tomēr vispiemērotākais vecums balles deju uzsākšanai ir seši – septiņi gadi. Ne jau par velti tieši šajā vecumā bērni sāk apmeklēt skolu.

Septiņos gados bērnam jau kaut mazliet ir noformējusies psihe un šis vecums ir vairāk piemērots arī fiziskajai slodzei. Tāpēc padoms vecākiem – nevajag steigties! Panākumi dejās vairāk ir atkarīgi no vēļēšanās, tieksmes un dotībām, nevis no maksimāli agrāka ‘’starta”.

Vai viņš spēs?
Lai uzzinātu vai bērnam ir dotības dejot, nav obligāti sūtīt viņu uzreiz pie trenera. Var sākt ar mūziku mājas apstākļos.

Viena no visdrošākajām metodēm, kā to pārbaudīt, ir vērot, kā reaģē bērns, kad tiek ieslēgta mūzika.

Ja, viņš kaut mazliet, nav izmainījies dzirdot jautru, ritmisku mūziku, nesmaida un nelēkā dzirdot sambas melodiju, visticamāk, ka viņam labāk derēs citi, aktīvi sporta veidi.
Ja viņš ir temperamentīgs, artistisks, ar prieku reaģē uz mūzikas skaņām, droši vien, ka dejošana ir viņam atbilstošs hobijs. Kad bērns paaugas un sāk labāk saprast mūziku, tad sitot plaukstas var pārbaudīt viņa ritma izjūtu. Bērna komplekcijai – nav nozīmes.

Bet ja viņš negrib?
Kādreiz vecāki, mammas vai tēvi, ignorē bērna ‘’negribu’’, cerot uz to ‘’ka paaugsies un pateiks paldies’’. Vai ir vērts piespiest bērnu iemīlēt dejošanu vai vismaz padarīt to par ieradumu dejot?

Domāju, ka viss ir atkarīgs no bērna nevēlēšanās pakāpes dejot. Ja viņš vienkārši saka, ka negrib, tad var pamēģināt pierunāt viņu aiziet uz dažām nodarbībām. Ja pēc 3 – 5 nodarbībām interese neparādīsies, piespiest nav nozīmes.

Vecākiem nevajadzētu savu neapmierināto vēlmju dēļ spiest uz saviem bērniem. Ir jāļauj viņam pašam izvēlēties sev hobijus.

Protams, ka ar varu bērnus atdod dejot nevajag, jo tas var izraisīt bērnā nepatiku pret dejošanu, viņš var sākt darīt visu par spīti vecākiem, kuri mēģina viņu pierunāt iet uz dejām. Viņš nedejos. Nemaz nerunājot par skaistu un labu dejošanu.

Vecākiem ir jāsaprot, ja bērni negrib, nav ko viņus uz turieni vilkt, un nevajag likt viņiem mainīt savus uzskatus un panākt to, lai viņi saprot vecāku ’’gudro’’ lēmumu. Vienīgais, ko vecāki var darīt, tas ir pamēģināt bērnā pamodināt interesi par dejām. Kā to izdarīt? Var apmeklēt konkursus, uzstāšanos, paskatīties video. Ja vecāki redz, ka bērns ir kaut mazliet izrādījis interesi, tad var sākt ar bērnu runāt.